Spamparāde [bloks|kalendārs|spamparāde|autors]
PHz

[ autors | sc userinfo ]
[ kalendārs | MEGA!!! ]

Zibenstakas
[Paskat tik:| SpampamparādeKārtībai jābūt!Če ZandersMūziciņasOKomentiņi ]

[2020-08-10|13:23]

dejavu
Pienāca arī mana kārta iet uz COVID19 notestēties.
Sidnejā auksts un drēgns, dažas dienas jau tā iffy jūtos.
Bet šorīt pamodos jau ar pamatīgiem saaukstēšanās/gripas simptomiem.
Jāfilmējas pēc 3 dienām. Mani studijā ar siptomiem un bez negatīva testa nelaidīs.

40 min laikā tiku cauri, patīkami nav, bet nu neko.
Šķita ka speciālās COVID klīnikas personāls nebija diez cik labi pasargāts. PPE sastāvēja no parastajām ķirurģiskajām maskām un neliela aizsarghalātiņa. Acis nenosegtas, drēbes tik daļēji. Skaidrs, ka 99% no testētajiem ir negatīvi. Bet pietiek tak vienam pozitīvajam uzšķaudīt.

Rezultāti 2 dienu laikā gaidāmi. Gaidu, karantinējos.
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-10|01:41]

acidkitteh
Tesa - part 48
viss
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-10|01:16]

platformene
p.s. vienmēr ar priecīgu smīnu iztēlojos fantāziju par to, ka kāds šos ierakstus lasot varētu iedomāties, ka rakstu par tieši Tevi.

hashtag reallife, hashtag saprastcituscaursevi, hashtag "manuprāt", hashtag "ES"
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-10|01:03]

pikaso_
[Tagi|]

septiņas stundas līdz pirmajam dedlainam.
septiņpadsmit līdz divdesmit trīs līdz otrajam.
abi vienam projektam, dažādām lietām.

projekts šķiet man bezjēdzīgs. naudas pļurināšana pa labi un kreisi. pie jau muļķīga uzstādījuma vismaz sākums bija ar spēcīgu enkuru. tagad tradicionālā procesa rezultātā tas arī ir aizļurināts uz kaut ko nesaprotamu.

mēģinu saņemties kopš piektdienas pusdienlaika.

varētu teikt, ka mana iedomība vai džadžošana traucē man dzīvot (sadaļa, kas manā galvā projektu raksturo kā bezjēdzīgu).
bet arī ar vecumu aizvien spēcīgāka kļūst nevēlēšanās laiku šķiest velti. kamēr vien smadzene šīs nogales sutiņā bija skaidra, paveicu citas lietas, kas man šķiet svarīgas, bet šitam..


sešas stundas, 41 minūte.
zibenstaka3 komentiņi|iekomentēt

augusts [2020-08-10|00:12]

inese_tk
[Tagi|]

ļoti patika Sīļa izrāde par futbolu VVTF, lai gan man parasti Sīļa izrādes baigi neķer un futbols vispār necik neinteresē. priecājos, ka netīšām gadījās tur nokļūt. vizuāli baigi forši uztaisīts un garlaicīgi uz mirkli palika tikai, kad bija pagājusi jau stunda desmit un palikušas 20 min līdz beigām, lai gan tur viss tiešām bija par mani totāli neuzrunājošo futbolu.
tīšām bijām nokļuvuši Santu "Satikt" - tā man atkal nu tā. man interesēja tā sutartiņu lieta, man ļoti patīk sutartines un mēs ar Līgām arī pāris dziedam, bet tā izrāde kopumā nelīmējās kopā. audiāli tiešām skaisti un kruti, bet es laikam nesaprotu to laikmetīgās dejas valodu. sākumdaļā kopumā likās vnk krīpī, pa vidu brīžam tādi kā baltie laukumi (kad sajūta, ka moš vnk nav kkas izdomāts un tas aizpildīts ar kaut kādu kustēšanos, bet varbūt es ļoti kļūdos). pašas beigas gan bija smukas.
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-10|00:00]

dhonass
well, you know

reizēm spotifajā salieku plejlisti ar visādām līdzi kaucamajām dziesmām (un ne jau kaut kādām tur svistopļaskām, bet gruntīgiem, dvēseli ārā raujošiem skaņdarbiem, pie kuriem var lietū mesties ceļos pilsētas centrālā laukuma vidū un dīrāt nost no krūtīm asinīm piemirkušu kreklu, ja) un drīz pēc tam izdzēšu, jo es jau tā īsti nekad nedziedu, pat vienatnē man ir kauns, kauns no savas balss, kauns lieki aizņemt frekvenci, kauns nelaikā un nevietā būt par skaļu, kauns, kauns, kauns, biksēs auns

vēl es arī hroniski neskatos acīs, man tas katru reizi ir jādara teju vai manuāli, un ikviens, kurš jebkad ir ar mani runājis, noteikti ir par to sajūsmā

ko lai saka
livin' the dream
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-09|23:30]

platformene
Kad Tev cilvēks, kam esi uzticējies, izdara kaut kā pāri, pirmā reakcija ir šoks. Un neticība tam, kas notiek.
Parasti tādos brīžos es nespēju īsti noticēt tam, dodu tam laiku. Pierakstu savas sajūtas. Novēroju sevi un citus. Mēģinu saprast, kas notiek.
Parasti tas rezultējas tajā, ka viss ir tieši tā, kā tagad liekās: ka lēnītēm, lēnītēm pilnībā pazūd uzticība, un izveidojās skumjas, un tad pilnīgi dabiski no tā cilvēka atsvešinos. Parasti liekas, ka pat negribas neko teikt, jo uzticības laušana ir tik bēdīgs process. Un skumjas ieved klusumā.

Pēc tam, vēlāk, ilgu laiku vēlāk, gadu vēlāk, gadus vēlāk - ir laiks to sagremot. Tā vietā, lai tīšām mēģinātu mulsinošo uzticības laušanu saprast, pārdomāšana it kā notiek pati no sevis. Domas it kā atrisinās pašas no sevis. Visbiežāk tad ir dusmas, divejādas : dusmas pret sevi, ka esmu ļāvusies (atkal) tikt apmuļķotai, un, protams, dusmas par pāri darījumu.
zibenstakaiekomentēt

Pilgrims [2020-08-09|22:11]

pavisam
[Tagi|]

Ziņa, ka caur LV ies Santjago ceļš, atsauca atmiņā, ka faktiski mans bucket list ar Metallica konci nebeidzās.
Nē nu beidzās, bet nedēļu pirms tā pamanījos iemest spainī baltā skaudībā noklausītu stāstu par Santjago ceļu.

Paņerkstēju pareizajā virzienā un man šķiet (MAN ŠĶIET), ka nākamgad dodamies uz:
Portugāles piekrastes ceļu )

Kāpēc tieši šis?
- (relatīvi) īss 280km
- tātad var noiet ~2 ned (man, kā zināms, garāks atvaļinājums netiek izsniegts)
- esot diezgan plakans
- jācilpo gar okeānu, kas esot patīkami, jo nav mega karsti

Ir zināma piesardzība sapriecāties, jo:
- m*ka C-19
- jātiek ārā no baklažāna stāvokļa, kas ik pāris vakarus atgādina par sevi. Šodien sapriecājos, rīt var uznākt "eeeh".

No otras puses, viss, par ko varu domāt:
1) jāsakrāj piķis (ja vien nepadirst darbu, nevajadzētu but sarežģīti)
2) jāsapērk ekipējums (milzu mugursoma, piemēram)
3) jāizlasas visas detaļas (lai vai cik milzīga mugursoma, kā tur var salikt 2 nedēļu nepieciešamības?)
4) jāsarezervē lidojumi
5) jāsarezervē 14 viesnīcas
6) jātrenējas kā duracell trusim (bet jau tagad uz bultu gatavojoties sāk sāpēt mati)
7) kā noturēt provizoriski piekritušos komrādus uz viļņa. Viena laikam neesmu gatava doties

Faktiski jau 1, 3, un 6 var veikt neriskējot neko zaudēt.
Un kopš man ir skaistāks mērķis par "pamosties, izturēt darbdienu un noiet 10km", tam pat nevajadzētu būt grūti!
ho-ho-ho!
zibenstaka20 komentiņi|iekomentēt

[2020-08-09|22:26]

krii
Tā bija Kusturicas filma, bet tagad es pilnīgi noteikti zinu, kādas gribu savas atvadas, kad tā nereize pienāks.
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-09|22:00]

basta
Luka zajebal

https://youtu.be/o8Bt4eiXHrU
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-09|21:53]

basta
Šodien bija mēğinājums.
zibenstakaiekomentēt

Salvation lies within [2020-08-09|17:38]

pavisam
[Tagi|]

"Turas uz Dieva vārdiem" šodien ieguva pilnīgi jaunu un burtisku nozīmi - viena no grāmatām, kas stutē salauzto gultas rāmi, ir bērnu bilžu (vai ilustrētā?) bībele. Nekā personīga, grāmata ir bijusi ideāla izmisuma brīdī - cietie vāki, garena.


Nav nekā pastāvīgāka par pagaidu risinājumu, rit trešais gads...
Ir kādas praktiskākas idejas, kā salabot salauztu koka rāmi, par grāmatu čupu, kas tur lūzuma vietu?

Ja pareizi saprotu, kkas šāds:
http://www.relat.lv/wp-content/uploads/2017/10/relat.lv_Pocket-Spruts-%D0%BD%D0%B0-%D1%80%D0%B0%D0%BC%D0%B5-MATRACI-uz-ramja-%D0%9C%D0%90%D0%A2%D0%A0%D0%90%D0%A1%D0%AB-%D0%BD%D0%B0-%D1%80%D0%B0%D0%BC%D0%B5-MATRESS-on-w-frame-1024x674.jpg
ar kājiņām.

Faktiski, laikam jāmeklē, kur pirkām un mož šie brauc labot. Maz gan iespēju.
Ja ne, tad ko? Matracis liels un milzīgs, golfs maziņš un izrūsējis, "aizved uz kādu galdniecību" nav opcija.
Varu mēģināt apmest otrādi, bet ko tālāk? Pieviņķelēt metāla armatūru? Uzsist pa virsu dēli?

Vispār, visvienkāršākais variants ir noraut kājiņas un lai stāv uz salauztā rāmja, bet tad būs gulta guļoša retrīvera augstumā...
zibenstaka19 komentiņi|iekomentēt

#Kaleidoskops [2020-08-09|17:19]

svesinieks
[Mūzika |The Bad Tones - Winter's Tale]

Pirms pāris nedēļām draudziņi paņēma līdzi piedzīvojumā - pārgājienā/dzīvošanā mežā ar LSD lietošanu. Man liekas, hands down viens no krāsainākajiem un foršākajiem piedzīvojumiem kāds ir bijis.

Piedzīvojuma koncepcija jau pati par sevi ir jauka, ar foršiem vīriem trīs dienas dzīvot skaistā piejūras mežā, bez pisiena kabatā. Taisīt gardas maltītes, dzert gardus dzērieniņus un kost vasaras treknajā pīrāgā ar pilnu muti. Bet tad atnāca Lūcija dimantu debesīs, par kuru iepriekš biju tikai lasījis vai dzirdējis un, sasodīts, man nebija ne jausmas cik ļoti mazu daļiņu var izlasīt vai dzirdēt.

Draugs pasniedza īkšķa naga lieluma papīra gabaliņu un teica, ka tas jāliek uz mēles un pēc brīža jānorij. Mēs aizgājām uz pludmali, gulšņājām, staigājām pa ūdentiņu, vērojām ūdens putnus - no sākuma pat nevarēja pateikt, ka viss būs citādāk. Pēc kādas stundas, varēja itin labi saprast, ka viss ir pavisam citādi. Lai arī pieredze kopumā bija ļoti holistiska, centīšos atzīmēt pašas svarīgākās tēzes/atziņas.

-Viss ir citādāks. Viļņi mirdz citādi, smiltis zem pēdām gurkst citādi, vilnīši skalojas citādi, saule citādi pieskaras ķermenim, vējš šalc citādi un lapas čab citādi. Tā it kā iepriekš būtu redzējis to tikai fōnā, bet tagad tam pievērstu uzmanību. Tā it kā iepriekš vērotu šaha partiju, nezinot noteikumus, bet tagad redzētu katra spēlētāja domu gājienu un stratiņu. Liekas, ka visas maņas pamana to, kas iepriekš bijis slēpts. Turklāt arī pēc tam saglabājas gūtie iespaidi - ja reiz esi pamanījis, ka pļava var tā viļņot un debesis būt tik telpiskas arī skaidrā, ja ieskatās, to var pamanīt.

-Viss ir interesants. Oļi, lapiņas, smiltiņas, mākonīši, ūdenszāles, putni, koki, sūnas - katra mazākā lietiņa ir aizraujoša, ar teju nebeidzamu potenciālu pamanīt kaut ko jaunu. Katrs pludmalē paceltais olis, šķiet, kā nebeidzams kosmosa gabaliņš, kurā var raudzīties stundām un pamanīt arvien jaunas nokrāsas, šķautnītes un kantītes. Vismazākās lietas šķiet skaistas un unikālas. Nevienu brīdi prātu pat nešķērso doma, ka kaut kas, pat tīri teorētiski, varētu būt garlaicīgi. Ka garlaicība vispār varētu būt pasaules apjēgsmei nepieciešams jēdziens.

-Viss ir pozitīvs. Ir nepārtraukts pozitīvs maindsets, ka viss, kas pašlaik notiek ir vērtīgi, pozitīvi un aizraujoši. Sajūta, ka būtu plašu atskaņotāja adatiņa uz labas plates un viss skaņu celiņš, kas nāks būs foršs. Pat ja kaut kas liekas mazāk foršs, ir viegli sākt domāt par patīkamākām lietām.

-Var labi pamanīt ķermeņa un prāta duālismu. Ļoti viegli ignorēt salstošas pēdas, asus čiekurus un oļus, slāpes un izsalkumu un norakstīt tos uz ķermeņa kaprīzēm. Viegli arī pamanīt, cik ķermenis ir foršs un patīkams.

-Salīdzinot ar alkoholu, par spīti krāšņajai pieredzei ir ļoti daudz kontroles. Ja vajag, var sakoncentrēties un pieslēgties realitātei - saklāt gultu, iekurt ugunskuru vai pagatavot maltīti, bez īpašām ciešanām vai neveiklības.

-Mūzika skan dievīgi. Vienkārši dievīgi. Liekas, ka pat ir vietas, kuras speciāli sarakstītas tik liegi un viltīgi, lai būtu pamanāmas tikai atbilstošā apziņas stāvoklī.

Lai arī kopumā pieredzi var vērtēt kā pozitīvu, ir lietas, kuras bija mazāk pozitīvas, vai vismaz pieminēšanas vērtas:

-Pieredze ir intensīva - no visām maņām nākošais signāls ir tik biezs, ka var just, ka smadzenēm ir grūti to apstrādāt. Tāda sajūta, ka ir atvērtas pārāk daudz programmas un ir pastāvīgs jūtams saspringums.

-Mazliet jāpiespiež sevi parūpēties par fizioloģisko ķermeni, kas tajā brīdī nešķiet ļoti svarīgs. Jāpadzerās, jāpaēd, jāuzvelk džemperis utt.

-Ir viegls narkomāna vaibs, dēļ tā ka viss ir interesants. Neko nevajag, nepārspīlējot var stundām vērties nebeidzamajās jūras un debesu spēlēs, kā visaizraujošākajā kino. Var viegli iztēloties, ka, ja būtu bezpajumtnieks zem tilta, varētu itin viegli ļoti labi pavadīt laiku.

-Iztēlojos, ka ja kompānija vai apkārtējā vide nav forša - domāju, ka arī visa pieredze var kļūt ļoti mokoša un nepatīkama. Noteikti negribētu tādu pieredzi urbānā un sociālā vidē, vai tad ja sirdī ir kāds aktuāls rūpests.
zibenstakaiekomentēt

#Kincīc [2020-08-09|16:22]

svesinieks
Noskatījos Poļu filmu “Hater” (saite). Fifīgs kincīts par mūsdienu politisko mārketingu, mūsdienu profesionālismu un vispār foršs laikmetīgais kino. Arī interesanti, atspoguļo tās pašas aktualitātes, kas saistošas LV un vispār postkomunisma reģionam.

Un sapratu, ka Latvijas kino, bez mazā tirgus, atkarības no nacionālā finansējuma un šī finansējuma nelielā apjoma ir vēl viena, sižetiska problēma. Proti, Latvijas kincītim trūkst drosmīgu sižeta risinājumu - tas cenšas atspoguļot vēsturi, vai personiskus stāstus vēsturiskā kontekstā. Latvijas kincītim fundamentāli trūkst pilnībā izdomāta sižeta. No 100 gades filmām (neskaitot, animācijas) neviena nav spēlfilma pēc būtības (arī homo novus drīzāk uztveru, kā stāstu vēsturiskā kontekstā), bet vectēvu, kas bīstamāks par datoru ir grūti nosaukt par filmu, lol. Un es saprotu, finansējuma piešķīrējus, kas vēlas plāno naudas sviestiņu uzsmērēt uz maizītēm, kas visvairāk iemieso potenciālu uz nacionālu patosu - bet domāju, ka tas var nebūt retrospektīvs materiāls.

Man šķiet, ka arī KEF panākumi saistīti ne vien ar brīvību no nacionālā finansējuma, elegantu un laikmetīgu valodas lietojumu, bet arī ar to, ka tas īsts, pilnīgi izdomāts kincītis, ar asprātīgu sižetu. Man liekas, arī citas mūsdienu nevēsturiskas un nedokumentālas filmas var raksturot kā tādas, kas izceļas Latvijas kino dobē (Blakus, Izlaiduma gads, Mammu, es tevi mīlu). Pilnīgi cits smeķis laimetīgam kincītim.

Es, protams, spēju vērtēt tikai no savas patērētāja prizmas, bet es labprāt skatītos nacionālo kincīti, par politiku, korupciju, reklāmu, narkotiku tirdzniecību utt. Kaut ko neīstu un svaigu. Varbūt pat serīti - piemēram, tādu Latvijas “House of cards”, kas sekotu kāda politoligarha vai fiktīvas pašvaldības priekšsēdētāja gaitām. Nezinu, bet es to redzu, un pašlaik liekas, ka šis žanrs ir teju pilnībā neapgūts.
zibenstakaiekomentēt

augusts [2020-08-09|15:15]

inese_tk
[Tagi|]

baidos un negaidu to dienu, kad piecelšos, iziešu ārā, jutīšu, ka kaut kas nav tā, bet kādu brīdi nesapratīšu, kas tieši. un tad nāks atskārsme, ka svīres ir prom un debesis vairs nepiepilda viņu saucieni, kas apsola vasaru, sauli, gaismu, laimi un bezrūpību. tā diena būs ļoti, ļoti drīz.
zibenstakaiekomentēt

ollie boi [2020-08-09|15:05]

ingmars
Vakar pirmo sāku mērķtiecīgi trenēt olliju kustībā. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem dažas reizes sanāca kaut kas līdzīgs ollijam kustībā, un vismaz vienu reizi sanāca ļoti stabils un izlīdzināts, piezemējos uz skrūvēm un aizripoju taisni projām.

Neparasti ir tas, ka šodien jūtu vēdera muskuļus. Trenējot olliju uz vietas, nekas tāds nebija, tādēļ ir ir interesanti secināt, ka ollijs kustībā kaut kā pēkšņi nodarbina vēderu.

Vēl neparasti bija to darīt Kipras saulē, burtiski 40 grādu karstumā.
zibenstaka3 komentiņi|iekomentēt

burkāni,rudens,Šubrovskis [2020-08-09|12:04]

telefontubbie
[Mūzika |Dzeltenie pastnieki]

Sviestā cepti burkāni un feta siers (pievienot pēc uzcepšanas) - garšo labi.
***
Rudens tuvums nav baigi jūtams, bet diezgan ātri sāk palikt tumšs, kaut kur 21:30. Taču vakariņās joprojām gribas ēst saldējumu. Patīk septembris un oktobris, tad grants ceļi šņirkst savādāk nekā vasarās. Pilnīgi tagad jau gribas iepirkt kilogramu tējas.
***
Šubrovskis uzstājās provincē un tumbas galīgi tizli saliktas, pašvaldības noalgotā apskaņošanas firma pamatīgi lažo, ja uztaisa tumbas tikai uz priekšu no skatuves, kur salīdzinoši maz vietas (neviens taču negrib stāvēt gājēju ielas vidū, piemēram) bet ne arī pa diagonāli malām, kā pēc loģikas vajadzētu būt (virzienā uz kafejnīcas galdiņiem un strūklakas skvēru). Dzirdēju labi ja pāris vārdus no katras rindas, tas ir apmēram tas pats, kas klausīties krievu mūziku, ja knapi var dzirdēt. Beigās ļoti Šubrovskīgs "Nākošreiz tiksimies kādā mazāk priecīgā pasākumā" vai ar tamlīdzīgiem vārdiem noslēdza koncertu, hahaha
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-09|09:31]

krii
"... Bet tad tu tagad piezvani brālēnam, jo viņš ir sastrīdējies ar savu māti, un izstāsti, kur un kā jābrauc. Bet runā tā, it kā jau būtu izlemts un pašsaprotams, ka viņš to savu māti vedīs. Tev ar viņu vienmēr bijušas labas attiecības, viņš negribēs tev runāt pretī."
zibenstaka4 komentiņi|iekomentēt

softony sweetano [2020-08-09|01:35]

ingmars
zibenstakaiekomentēt

[2020-08-09|00:26]

sirualsirual
90% smadzenes 10% skumjas
zibenstakaiekomentēt

braukājamais
[ tu aplūko | pašu svaigumiņu ]
[ aidā pa šoseju | vecumiņš ]