Spamparāde [bloks|kalendārs|spamparāde|autors]
PHz

[ autors | sc userinfo ]
[ kalendārs | MEGA!!! ]

Zibenstakas
[Paskat tik:| SpampamparādeKārtībai jābūt!Če ZandersMūziciņasOKomentiņi ]

[2020-10-21|10:10]

virginia_rabbit
zibenstakaiekomentēt

What gets measured gets managed [2020-10-21|08:57]

ratatoska
Man patīk dati.
Izlēmu līdztekus svaram, miegam un ūdenim pasekot arī cukuram. Veicu provizorisku piedāvājuma izpēti ar dažiem YT video, izvērtēju savas vajadzības/iespējas un iegādājos Accu-chek glikometru ar attiecīgajām testa strēmelēm. Pats aparāts izrādījās negaidīti lēts, ap piečuku, bet komplektā ar noslēpumaino "autolanceti" - ap 12 eiro. Sapratu, ka vajag arī testa strēmeles, kuras ir ap 15 eiro par 50 gab. Tālāk tur var izvirst vēl lielākās summās, katru reizi autolancetē mainot lanceti (tiem, kas līdz šim to nezināja - autolancete ir pildspalva, kurā iemontē lancei, t.i. tādu asu adatu, noregulē duršanas dziļumu un tad dur sev uz nebēdu). Konkrētās firmas lancetes ir ap 20 eiro, pamata komplektā 10 ir iekļautas, pieņemu, ka manam eksperimentam pietiks ar atliektiem galiem.
Man ir aizdomas, ka faktiski es visu šo ņemtni ar cukuriem sāku, lai izmēģinātu šādu kontrolētu paškaitējumu - tīšām durt sev pirkstos. (Tur tas backstory ir garš, bet nu pāris vārdos - man ir sajūta, ka savu iekšējo ļaundari esmu puslīdz pieņēmusi un kļuvusi ievērojami riebīgāka un mazāk iztapīga, bet pie iekšējās ņuņņas esmu, protams, baidījusies ķerties.)

Nu vārdu sakot, Ogres aptiekās es nevarēju iegūt noskatītos priekšmetus, bet man tos piegādāja jau nākamajā dienā uz tuvāko aptieku. Atnācu mājās visa tāda aizrāvusies, izpētīju daudzos priekšmetus, nomazgāju rokas un ķēros klāt. Izcūkāju četras dārgās strēmeles, kamēr sapratu, cik daudz asiņu ir pietiekami daudz un kurā mirklī man tās asinis ir jāpilina. Galu galā es kaut kādus datus ieguvu. Noskatījos vēl vairākas stundas dažādu YT video par glikozes izmaiņām asinīs un dažus jautrus video, kur salīdzināta banānu un Hershey's šokolāžu ietekme uz asins cukuru (tur banāni izrādījās daudz sliktāki).

Tīri zinātnes nolūkos, protams, nopirku supersaldu "Twice Toffee" saldējumu, bet, sekojot ieteikumiem, cukuru izmērīju tikai pusotru stundu pēc ēšanas, kad tas atkal bija nokrities līdz bāzes līmenim. Gribu izmēģināt dažādus ēdienus un vairs uz šo neuzķerties - ja pusotras stundas laikā cukurs pagūst atgriezties normā, mērīšu agrāk un biežāk, jo mans mērķis ir nevis turēt rāmjos, bet izdarīt secinājumus. (To saldējumu gan vairs neēdīšu, tas bija ekstrēmi salds.) Mērīšu pēc fiziskām slodzēm, pēc ilgākas badošanās, mēģināšu sasniegt zemāko līmeni, cik varu, un saprast, kā jūtos pie zema cukura līmeņa (kašķīga, vāja?).

Man jau tagad ir vairāki secinājumi.
1) Diabēts ir liels čakars. Ja bieži jāmēra, līdz vakaram visi pirksti ir sadurstīti gar abiem sāniem un jutīgi.
2) Šitā paākstīties ir viens, bet, ja ikdienā, tad diabēts ir arī visai dārgs.
3) Pie duršanas sev (un niecīgas sāpju devas) pierod daudz ātrāk, nekā biju domājusi, un tas rada tūlītēju atvieglojumu un drusku tādu kā cieņu pret sevi. Šis man ir svarīgi kā skolas psihologam, strādājot ar bērniem, kuri graizās. Pie šī paša - sīkas brūcītes aizdzīst pārsteidzoši ātri.
4) Mans organisms labi tiek galā ar cukuru, problēmu cēlonis jāmeklē citur.
5) Ar citām acīm skatos uz produktiem, kāds arī bija mērķis.
zibenstaka5 komentiņi|iekomentēt

[2020-10-21|09:04]

rugetta
[Tagi|]

man nav kovids! un no mieža grauda arī ļoti veiksmīgi tiku vaļā. tikai manas jaunās kurpes ir mani novedušas līdz briesmīgām tulznām un klibošanai, turklāt man likās, ka tulznas ir tikai vasaras apavu blakusparādība.
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-21|10:15]

morraa
Ir dzirdēts stereotips,ka Japāņi ļoti daudz strādā, nu tā ka kļūst par darbaholiķiem un bojā veselību. Vai tas ir taisnība vai attiecas uz kaut kādu noteiktu ekonomisko periodu vai nez,paaudžu domāšanu?

Kad kādu laiku dzīvoju Vladivostokā, bija tā laime strādāt tirdzniecības kantorī. Vienā no tiem, kuri pērk preces vairumā no Eiropas vai vismaz Krievijas Eiropas daļas un pārdod vairumā jau tālajos austrumos. Ar Āzijas lielvastīm integrācija tur ir nožēlojama, tāpēc tas biznesa modelis ir dzīvotspējīgs. Kā jau tirdzniecības kantorī, naudas bija daudz, darbinieki bija ar dzīvi apmierināti un birojs bija ar bruņotām durvīm un instrukciju kas ir jādara, ja atnāk bandīti. Darba diena sākās ar tējas padzeršanu. Kolēģi atnāca tā ap deviņiem, ieslēdza datorus, pažāvājās, tad ap desmitiem sanāca virtuvē un visi kopā dzēra tēju. Tad bija laiks pastrādāt, tad ir pusdienlaiks, tad launags, atkal tējas rituāls un vakara pusē pārtī... Pārsteidzoši relaksēta gaisotne, kurā, neskatoties uz īstā darba laika trūkumu, mums bija teicama kolaborācija un inovētspēja.

Kad atbraucu uz Japānu, tad atmosfēra darbavietā nebija īpaši atšķirīga. Cilvēki tāpat nāca uz darbu tā ap desmitiem un sanāca kopā tējas padzeršanai. Starpība bija tāda, ka japāņu birojā biznesa izaugsme bija nesalīdzināmi labāka. Tad atnāca 2009. gada krīze, Japānas birojā atgriezās deviņdesmitajos emigrējušie uz ASV un sākās elle: darbs sākās deviņos no rīta un turpinājās līdz, labākajā gadījumā, vienpadsmitiem naktī, sliktākajā gadījumā, trijiem naktī. Bieži vien tika lūgts pastrādāt brīvdienās, turklāt birojā laukos pie Nagojas, tāpēc katru rītu braucu ar šinkansenu uz Nagoju un vakarā atpakaļ uz Tokiju, kas ir ap 350 km vienā pusē. Katru dienu! Atmosfēra birojā bija tāda kā zombiju rūpnīcā, visi īgni un izsalkuši.

Augstāk es minēju to, ka elle sākās pēc migrantu atgriešanās. Tas ir, viņi atveda savu darba ekspertīzi un darba stilu un centās pielietot Japānas birojā. Viņi aizbrauca deviņdesmitajos gados, kad Japānā bija drūms laikments: pēc astoņdesmito gadu "gāzes grīdā" ekonomikas iestājās vismaz desmit gadus ilga recesija un gāja švaki. Firmas to kompensēja kā nu kurš mācēja, bet pēc astoņdesmitajiem gadiem cilvēkresursu bija daudz un, loģiski, ka likt visiem strādāt divreiz ilgāk un cītīgāk bija diezgan dulla, bet tomēr stratēģija.

Pirms laika lasīju kāda japāņu vadības pētnieka rakstu par to, ka šis darba stils ir jauns fenomens. Septiņdesmitajos gados japāņu korporācijas bija, kā to mūsdienās saka, Agile: ātri pielāgojās izmaiņām, nebija pārāk ar birokrātiju saspiestas, nelietoja resursus neefektīvos veidos, bet uzņēmās riskus. Reizinot pieeju ar japāņu tradicionālo cītību darbot jebkuru darbu, tas bija iemesls, kurš viņām ļāva izrauties priekšā saskābušajām amērikas korporācijām un kādu laiku būt pasaules līderiem technoloģiju jomā. Vēlāk atnāca astoņdesmitie un negudrās naudas plūsmas, biroju cilvēku skaits izauga vairākkārt, bagātās korporācijas kļuva vēl bagātākas, efektivitāte strauji nokrita un, līdz ar deviņdesmito gadu sākumu Japāna atradās kamaniņās lidojot no aizas lejā. Efektivitāti nogalināja birokrātija un neskaitāmie noteikumi, kuri, gribot vai negribot, rodas lielos, vertikālos kolektīvos, daudzas biznesu sfēras, kurās korporācijas ražoja viena otrai, bija salauztas un krita nost saujām, bet tie, kas palika peldot, var būt instinktīvi, sāka atkārtot astoņdesmito gadu receptes ar trīskāršu sparu: ja pirms tam papīru šķirotājs strādāja astoņas stundas, tad tagad viņš strādāja divpadsmit stundas, un strādāja ātrāk, fenomenāli ātri. Tā mēs nonācām pie citas problēmas: daudzās firmās darba efektivitāte bija mikroprocesos, bet makroprocesi bija (un joprojām daudz kur ir), ārkārtīgi neefektīvi. Jo nu, papīrus šķirot var arī mašīna. Un vispāri, kāpēc jāšķiro papīri? Tāpēc, kompensējot makroprocesu neefektivitāti, japāņi ļoti efektīvi darīja neefektīvas lietas. Tas joprojām zināmā mērā ir spēkā.

Atbildot uz jautājumu, daļēji tā ir paaudžu domāšana. Var redzēt, ka neefektivitāte, birokrātija un to kompensācijas mehānismi nāk no deviņdesmitajiem gadiem. No citas puses, darba laika statistika 20. gs otrajā pusē rāda, ka japāņu darba laiks ir krities visu laiku no sešdesmitajiem gadiem, izņemot deviņdesmito gadu sākuma un 2008 gada krīzes, tāpēc korelācija nav vienpusīga.

Pēdējā laikā ir diezgan daudz lokālo kampaņu par īsāku darba laiku un tā, bet tam ir vājš atbalsts valdības līmenī, jo tur lēmumu pieņēmēji ir cilvēki ar astoņdesmito gadu domāšanu. Viņiem ir vajadzīgs ekonomiskais brīnums, otrais būms un gāze grīdā, nevis tēvi ar bērniem mājās. Tā nu jaunekļiem skolās smadzenes tiek pūderētas ar astoņdesmito gadu slavināšanu, tai laikā kad balto kreklu salarīmeņi ar sviedriem sejā, nemākot vai nevarot optimizēt procesus, meklē perfekti optimālus ceļus darīt savu dienas rutīnu. Ja nu kādam ir svarīgs mans viedoklis, tad man nešķiet, ka šai pieejai ir nākotne un es domāju, ka ja tā turpināsies, ja pasauli nesatricinās citas problēmas, kad Japāna parasti labi tiek galā, tad viens masīvs Japānas noriets ir tas, ko būtu jāgaida tuvākajās desmitgadēs, ja ne agrāk.
zibenstakaiekomentēt

--- [2020-10-20|23:02]

meness_berns
Izlasīju Vodolazkina "Aviatoru". Esmu pozitīvā nozīmē satriekts. Man jau pēc "Laura" likās, ka šis džeks varētu pēc ilgiem laikiem dabūt krieviem nobeli, bet "Aviators" manās acīs ir noslīpētības meistarstiķis. Cik izcili izdomāts – lai brīdinātu par to, kas notiks ar krieviem pie Putina, sadomāt fantastikas scenāriju par cilvēku, kas no boļševiku terora pa taisno nonāk Jeļcina anarhijā. Un paralēli vēl 3-4 līnijas, kuras piemēroti "izstāstās" caur šo realitātē neiespējamo stāsta pamattēmu – cilvēks no pagātnes mūsdienās: gan par nāves lomu, par atmiņu lomu, par mīlestības ilgtspēju...

Diez, kāds ir krieviski lasījis "Brisbenu"? Ir labs? Tiesa, tunetā atradu diezgan iznīcinošu recenziju.
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-20|22:06]
meljkje
Nopirku sēdvietu ar trīspadsmito numuru, jo man tāpat neveicas.
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-20|21:54]

honeybee
Also mani nenormāli kretinē Ītones "What's wrong with the female nude", labi, ka vēl viena diena līdz semināram un paspēšu padomāt un saprast, kas tieši kretinē, un nomierināties
(nu tā kā pēc būtības it kā trū trū, bet kaut kur tajā visā man šķiet ir vai nu argumentācijas kļūda, vai man nepieņemama premisa, un es nesaprotu, kas tas ir)
(bet tas ir kaut kas līdzīgs tam, kas man kaitināja skaistuma mītā, tikai vairāk)
zibenstakaiekomentēt

mums visiem ir tārpi [2020-10-20|19:51]

pavisam
[Tagi|]

Ja nu kas, izklaides ar Hariju nebūs - izmetu no Linkedin.
Sapratu, kāds labums Svešajiem - ja piedraugo, redz manu e-pastu, izrādās vēstule ir pa taisno e-pastā, nevis linkedinā kritusi.
Iztikšu bez viagras reklāmām, izravēju visus nezināmos naher. Gan jau aizgāja arī kāds ex kolēģis, bet nu ko... tie ir upuri, ko esmu gatava paciest.

Toties tēma nezaudē aktualitāti.
Šķiet, dabūšu meklēt citu manikīri.

Sākās viss nekaitīgi - bijusi uz lekciju par aknām.
Vadot ārkārtīgi gudra sieviete, izdzīvojusi vēzi.
Pirmkārt jau zelts ir domāts melnajiem (citāts, ne mans viedoklis, ne mans rasisms). Baltajiem to nēsājot, tas uzsūc negatīvismu.
Baltajiem jānēsā sudrabs.
Tāpēc jau šitie visi, kas apkārušies ar zeltiem ir tādi...
Nē nu, neko daudz neiebilstu, neesmu zelta fans, pat laulības gredzens bija sudraba.
No visiem jautājumiem, kas drūzmējās pa galvu (tai skaitā, kāds sakars ar aknām?), pajautāju - bet melnajiem nekas? Neuzsūcas negatīvais?
Nē, melnajiem viss labi.
Nu neko, izklaidējoši. Vai maz šitādu visādu ideju zem saules.

Sāli nevar vārīt, jo tad paliek organismā vielas, kuras nekā nevar izvadīt.
mkei.
Tāpat eļļa. Tāpēc viņa jau aizgāja, nopirka taukus. Un sviestu. Ceps tagad visu taukos un sviestā.
mmmmkei. sāk izklausīties pēc pamatīgām auzām.
Saproti, mums visiem ir tārpi. Mēs tos apēdam, pilns organisms ar oliņām.
hhhelp...
Un tad tajos sāļu un eļļu atlikumos tie tārpi iekapsulējas un aug.
Vēzis taču arī ir tārpi. Tie saēd ķermeni.
bļe, ko?!
Nu ja! Tu nezināji?
...
-Es tāpēc taisīšu attārpošanu.
-Tu domā tipa dzersi helmintoxu vai kā tur sauca?
-Nu ne tak, tās tak ir sūds. Vispār labi, ka aizgājām uz tām lekcijām, es jau biju domājusi, ka pati, bet redzi, izrādās jāsāk pilnmēnesī.
-Kas jāsāk pilnmēnesī?!
-Nu tūre nu! Piecas dienas ēd maz, tad 4 gavē un tad atkal 5 maz.
-Tā kā 2 nedēļas neēst?
-Nē, nē, tikai 4 dienas. Nu un paralēli jādzer tie preparāti.
-(pēkšņa apgaismība) un tos preparātus jau aptiekā nevar nopirkt?
-Nē, nē, tu ko! tas ir koraļļu klubs! bet es dabūšu caur klubu, būs 5EUR lētāk!
-... koraļļu klubs. kaut kas jauns.
-Tur arī tāds Didzis, viņa teica, ka mācoties īpašā skolā.
-kādā?
-neteica. Viņš vispār vairs nerunājot, jo cilvēki grozot pirkstu pie deniņiem, kad viņš saka patiesību. Bet nu neko, kas paspēja, tie paspēja. Pārējie tad...
-Kas par pārējiem? kur paspēja? ko viņš nesaka? Neko vairs nesaprotu....
-Tur jau tā lieta! mēs vēl paspējām! Es jūtu, ka viņš tā īpaši uz mums skatās. Un kovids ir tikai spēle.
-...(sāku apcerēt, kur atrast citu manikīri) Kāda spēle?
-Nu, kas paliks, kas ne...
-... (ak jel...)
Es vispār domāju pierunāt to kundzīti mums nolasīt lekcijas arī te. Es tev padošu ziņu.
-... (ko man teikt? saki kaut ko! jebko, kas sākas ar nē, paldies! runā taču!!!)

Kāds diez' ir pareizais tonis - uzdot jautājumus tipa - kāpēc ārsti nezina, ka vēzis ir tārpi? Vai kā koraļļu brīnumzāles izvadīs nekā neizvadāmās vielas no organisma?
Vai nelikties ne zinis, lai izslimo un pāries?

Kā ir, jūs no tiem, kas vēl paspēja, vai paliksiet ar mani ārpus Noasa šķirsta?
Atradu laikam arī īsto preparātu https://lv.coral-club.com/shop/products/803300.html . Nu 165eiriki uz 2 mēnešiem jau ir gana labs motivators.
Bet kā pārliecina skaistu, jaunu, slaidu sievieti noticēt ka viņai vajag 2 nedēļas, sākot ar pilnmēnesi, gavēt un ēst prettārpu līdzekļus un novilkt visu zeltu?
Un kāpēc tas zelts nav jāatdod izdzīvotājai?

Vispār jau baisi.
Pēkšņi visas vegānu diskusijas kļuva jaukas un saturīgas salīdzinājumā ar šo.
zibenstaka24 komentiņi|iekomentēt

[2020-10-20|21:12]

mazaa_mija
tik nenormāli besī, ka pat tās nieka kapeikas, ko mums maksā ir jālūdzas mēnešiem ilgi, šodien tā sacepos, ka vēl tagad rokas trīc, vismaz viens noreagēja un solijās samaksāt citi izliekas par beiktiem un vispār pat neatbild, iedarbināšu rīt smago artilēriju
zibenstakaiekomentēt

Mazas pudelītes... [2020-10-20|20:31]

vajag

[feita_kleita]
no kaut kādām zālēm, vai pērlītēm, bēniņiem, pagraba, grāvja.... Mazas stikla zāļu pudelītes, trauciņi, bāra alko pudelītes. Daudz! Ļoti daudz!
Priekš kam?
- Mākslai!

foto ilustratīvs mērogam.
Ja ir ko piedāvāt, būšu priecīga pretī dot pāris eiro vai kaut ko garšīgu. Centrs. LMA. Paldies! :)

zibenstaka1 komentiņš|iekomentēt

[2020-10-20|18:33]

etalonfunkcija
Tad, kad Venēcijā aiziet līdz pašai zivs astei, tur, kur sākas dzīve - tur ir tāds Vincenta bārs. Te es sēžu starp vietējiem pensionāriem, un ir labi.
zibenstakaiekomentēt

Par remontu [2020-10-20|19:09]

miligrami
Jums ir iesakāms kāds remontdarbu meistars, kas būtu gatavs strādāt Jūrmalā (Kauguros)? Man ir tik ļoti bail ieberzties, ka gribētos tomēr caur rekomendācijām. Tas, kas man bija plānots, nevar sākt darbus vēl vismaz mēnesi, bet man jau zb, es nevaru vairs ilgāk izturēt gaidīt.
zibenstaka2 komentiņi|iekomentēt

[2020-10-20|17:58]

virginia_rabbit
[Tagi|, ]

šomēnes esmu sagatavojusi vienu priekšlasījumu, uz kuru neviens neatnāca, tekstu, kuru labāk bija nepublicēt, un tagad gatavoju lekciju, kura visticamāk nenotiks.
labā ziņa - man par to nebūs jāpiemaksā 170 eiro
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-20|17:46]

virginia_rabbit
[Tagi|]

Jums ir kādreiz gadījušies tārpaini čipši?
zibenstaka13 komentiņi|iekomentēt

[2020-10-20|12:32]
lilja_brik
pamanīju, ka lēnām atkal eju obsesīvas sportošanas režīmā
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-20|12:49]

vilibaldis
Bet ja godīgi, man šobrīd gribētos prokrastinēt un vārīt āboļu zapti.
zibenstaka1 komentiņš|iekomentēt

balta kleita, balta/ noliekam savas vieglās dienas arī 2020/ [2020-10-20|11:20]

barbala
Izlasīju Ābeles "Balta kleita" stāstus, ap šo uzlējumu šausmīgi garlaiko visu deviņu stāstu/kleitu piegrieztne, jā, jā, latviešu sievietes sūŗais liktens visādos locījumos, dabiņas klātbūtne un 'rasasrītuzirneklīši' un tā aukstivelkošā laimes neiespējamība; ar šo jau papilns tas pēdējo gadu plauktiš, vai nu vajadzēja, vai nu.

Fucksthisshit, kur vieglums, gaišums un elegance, ne vien staigna purva bridējiņas paštīksme;
kur dzīvi apliecinošo ziemeļnieču/roņu dīrātāju skarbuma/īstuma nepārpušķotais prieks;
tad jau, Janas Egles tēli ir dzīvāki, nav "nebeidzamās sāpēs nolaistu roku" un visa šitā, lēnās tērcītes aiz norasojuša loga sapuvušā rāmī un - neviens- man- nenāk- palīgā- pasīvās agresijas.

Nu jau pietiksies, pietiksies, paldies, meitenes, ir mums mātespiens visās valodās un lentās, bet tad ar šito beidzam, labi?


Jābūt taču kam priecīgam arī [PAT!] šogad iznākošā LV proziņā, ko? Kur man to meklēt?

upd. vienkārši, varbūt arī svaigākajā latviešu literatūrā sievietei joprojām nepiedien būt savus ievainojumus un traumas sadziedinājušai,
ja tā notiek, tad tas uzreiz aiziet uz saplēsto pežģīņu ((c) Silvija B.) klāsteri vai arī selfhelpu par latvietes staltajām karmām ar lielvārdes jostas stringiem, nujūssuņisargieties.





īsāksakot, kā nereti- "mēs varam labāk" un labi, ka ir tulkojumi no somu, igauņu un lietuviešu un visām citām izcilās trijotnes pārnestajām valodām, bezgalīgi īsts un patiess paldies par tiem. un par to trijotni arī paldies.
zibenstaka38 komentiņi|iekomentēt

9:11 [2020-10-20|08:53]

pavisam
[Tagi|]

Dārgā dienasgrāmata!
Nogulēju 9 stundas un 11 minūtes, pat nezinu, cik vēl nogulētu, ja ne modinātājs.

Šī ir tā reize, kad pateikt "jūtos drausmīgi labi" nav nekāds slikts tonis vai nepareiza valoda.
Pierē dur, acis spiež, VISI muskuļi sāp, bet galvā tāds miers, vien mērkaķītis dara savu darāmo...

zibenstaka1 komentiņš|iekomentēt

[2020-10-19|23:52]
kapnutelpa
jau atkal jāveic sev informatīvi skaidrojošais darbs.
zibenstakaiekomentēt

[2020-10-19|20:58]

vilibaldis
Lai jau tie suņi rej, bet masku valkāšanas burvīgākais blakusefekts ir nenosalis t.i. nepilošs deguns :-)
zibenstaka3 komentiņi|iekomentēt

braukājamais
[ tu aplūko | pašu svaigumiņu ]
[ aidā pa šoseju | vecumiņš ]